J. Lelis – valodnieks, rakstnieks, filoloğijas doktors (1927-1989)

No L. Muižnieces un V. Ruņğes runām J. Leļa piemiņas vakarā 1989. gada 17. novembrī

Iepazinos ar J. Leli 2x2 nometnē, Katskiļos, 1967. gada augustā, kur J. Lelis vadīja latviešu valodas puduri, un es biju uzaicināta par viņa asistenti. Viņš mācīja pēc tolaik angļu valodā jau labi pazīstamās struktūrālās metodes, analizējot valodas uzbūvi, resp., struktūru, kāda tā redzama zināmā attīstības punktā. Tā arī mūsdienu latviešu valodu viņš apskatīja analitiski – pa sastāvdaļām, un kā tās daļas loğiski sader kopā. Viņa pieeja bija tieša, skaidra, lietišķa. Man, piemēram, iepriekš nebija nācis prātā apšaubīt, ka latviešu valodā ir sešas personu galotnes, jo tā biju visās skolās mācījusies: es esmu, tu esi, viņš, viņa ir, mēs esam, jūs esat, viņi, viņas ir. Kad J. Lelis, lietojot dažādus verbus, demonstrēja, ka viņš ir un viņi ir, tāpat kā viņa guļ un viņas guļ nav vis divas dažādas verbu formas, mēs visi bijām pārsteigti, ka tik vienkārši redzamu patiesību paši nebijām atklājuši. Līdzīgā veidā J. Lelis atvēra mūsu acis uz citām latviešu valodas raksturībām, kas tradicionāli klasificētas pēc citu valodu likumību paraugiem. Protams, par šādu uzdrīkstēšanos J. Leli stingri nokritizēja par "latviešu valodas kropļošanu", kaut J. Leļa darbs attiecās ne jau uz valodas veidošanu, bet tās analizēšanu un aprakstīšanu, resp., tas bija gramatiķa darbs.

Valodas un literātūra bija lauks, ko J. Lelis studēja, universitātē koncentrējoties grieķu un latīņu valodās, vēlāk mācīja un valodniecībā veica zinātnisku darbu. Bakalaura gradu ieguvis Akronas universitātē, doktora gradu valodniecībā J. Lelis saņēma no Harvardas (Harvard) universitātes, speciālizēdamies indoeiropiešu salīdzināmajā valodniecībā, baltu valodniecībā, kā arī angļu un ğermāņu valodniecībā. Disertāciju viņš rakstīja par augšzemes dialektu: "The Place of Latgallian Among the Baltic Dialects". Augšzemes dialektu, specifiski latgaļu rakstu valodu, J. Lelis turpināja pētīt arī pēc doktora grada iegūšanas. Izpētījis agrāk sarakstītās latgaļu rakstu valodas gramatikas grāmatas u.c. tekstus, J. Lelis sāka strādāt ar latgaļu literārās valodas aprakstu angļu valodā. Šo darbu tāpat kā citus valodnieciskos darbus J. Lelis veica lēni un rūpīgi; izstrādātās nodaļas liecina kā par izcilu vielas pārzināšanu, tā pārdomātu metodoloğisko pieeju. Diemžēl tāpat kā daudzu citu iesāktu un iecerētu darbu pabeigšanai arī šim darbam nebija vēlēts laiks.

No iecerēm līdz grāmatām tika trīs darbi: Latviešu valodas mācība pamatskolām (1983), Basic Latvian (1984) un Atslēdziņa - Struktūrētas latviešu valodas mācības 1. burtnīca (1988). Visas grāmatas izdevusi Amerikas latviešu apvienība.

J. Lelis – zinātnieks nebija šķiŗams no J. Leļa – skolotāja; arī lielākā daļa viņa iecerēto darbu bija veltīti tiem, kas mācās latviešu valodu dažādos zināšanu līmeņos. Kamēr daudzās latviešu skolās latviešu valodu vēl mācīja visiem bērniem tā, it kā tā būtu viņu vienīgā valoda (kā tas būtu, savā zemē dzīvojot) vai vismaz, kuŗā tiem nebūtu nekādu grūtību izteikties un skolā jāpieslīpē tikai "gramatika", J. Lelis jau 1960. gados saprata, ka daudzkārt tā ir dzīvošana ilūzijās, kā rezultātā bērni ar minimālu latviešu valodas prasmi daudz neiemācījās. Kad Vašingtonas latviešu skola lūdza J. Leli nākt talkā sagatavot mācību vielu piemērotu bērniem, kam latviešu valoda bija kļuvusi ne vairs par pirmo, bet par otru valodu, viņš neatteicās, un radās materiāli Latviešu valodas mācībai pamatskolām un Atslēdziņai.

Profesionālo maizes darbu J. Lelis strādāja Havarda (Howard) universitātē Merilandē, mācīdams angļu fakultātē valodniecības kursus un literātūru. 1968. g. J. Lelis pieņēma aicinājumu mācīt latviešu valodu vasaras semestrī Rietummičiganas universitātē un ar lielu entuziasmu un enerğiju ķērās pie programmas izveidošanas un mācību materiālu gatavošanas. Pirmajā vasarā ieradās 16 studentu, kuŗu atsauksme par programmu bija tik pozitīva, ka ļāva plānot līdzīgu programmu nākamajam un turpmākamiem gadiem. Pirmo vasaru J. Lelis bija vienīgais mācību spēks, mācot vienu literātūras un vienu valodas mācības kursu, vēlāk palielinājās kā studentu, tā kursu, tā skolotāju skaits un izveidojās spēcīga latviešu valodas vasaras programma, kuŗā J. Lelis bija galvenais mācību spēks gandrīz divdesmit gadu. Mācot iesācējkursu, J. Lelis sāka izveidot un sakopot piemērotus mācību materiālus, kuŗu sākuma daļa tagad izdota jau pieminētajā grāmatā Basic Latvian. Pēc pārcelšanās uz Kalamazū 1996. gadā J. Lelis mācīja arī akadēmiskā gada latviešu kursus.

J. Leļa autoritāte kā speciālistam latviešu valodas kā svešvalodas mācīšanā bija tik liela, ka tad, kad Latvijā beidzot nopietni sāka rūpēties par latviešu valodas mācīšanu – un iemācīšanu – krieviski runājošiem cittautiešiem, Latvijas valsts univesitāte aicināja J. Leli doties uz Rīgu un palīdzēt izveidot piemērotas programmas. Pieņēmis aicinājumu, J. Lelis sāka rūpīgi gatavot mācību vielu, gatavoties braucienam uz Latviju, kur savukārt viņu sāka gaidīt gan valodnieki, gan literāti, gan latgaļu kultūras darbinieki. Materiāli tika sagatavoti, biļete nopirkta, vīza saņemta. Taču slimība strauji progresēja, un brauciens nevarēja vairs notikt. Istabas vidū palika sasaiņoti, grāmatu un sagatavoto mācību materiālu pilni kofeŗi.

Bez minētajiem darbiem J. Lelis ir lasījis daudz lekciju par valodnieciskiem jautājumiem dažādās konferencēs, semināros un sanāksmēs, kā arī vadījis latviešu valodas ievirzes 2x2 un 3x3 nometnēs. – Zinīgs, strādīgs, nopietns, dažreiz stūrgalvīgs, bet vienmēr zinātniski godīgs – tāds bija J. Lelis – valodnieks.

Kaut sabiedrībai J. Lelis bija vairāk zināms kā valodnieks, paidagogs un sabiedrisku problēmu risinātājs, viņš bija arī literāru darbu autors, kaut maz šai laukā publicējis. Viņa vienīgais stāstu krājums Ar lukturi (1966. ar pseudonimu J. Pūrmalīts) sarakstīts augšzemes dialektā. Krājumā dzimtais novads un ļaudis skatīti bez izskaistinājuma, un tieši tādēļ tie, kur netrūkst ne mazliet sarkastiska humora, ne skarbas nopietnības un pat īsti filozofisku domu, iegūst īpašu vērtību. Dažos literāros sarīkojumos J. Lelis tika lasījis vidus dialektā pasākta romāna fragmentus, kuŗā bija iecerējis izvadīt galveno varoni -- atradeni, ar iesauku Krievēns -- cauri Latvijas neatkarības pēdējam laikam un dažādu okupācijas varu posmiem. Vienīgais līdz galam izstrādātais plašās ieceres fragments (J. Pūrmalīts. Krievēns) publicēts trimdas prozas antoloğijā Pasaules spogulī II (Rīgā: Liesma, 1990) J. Lelis rakstīja arī dzejoļus, tulkoja no klasiskām valodām, arī sanskrita, latviski.

J. Lelis mīlēja visu skaisto -- kā ar fiziskajām, tā gara acīm redzamo vai iztēloto. Viņš mīlēja savu bērnības zemi, ko saredzēja teiksmainībā tītu ("Arī manu Pūra styuri laiks ir jau padarejis par teiku zemi, un tei nepīder nevīnam īkarōtōjam") literātūru, valodu, savus studentus un citus, kuŗu prātos un dvēselēs viņš saskatīja dziņu un spēju augt, tapt, veidoties. Un puķes, kuŗas viņš stādīja un sēja, un kopa, un dalījās ar citiem priekā par to krāšņumu.

1989. g. 13. novembrī pēc 8 mēnešu cīnīšanās ar ļaundabīgu slimību pārtrūka prof. Jāzepa Leļa darbīgais mūžs. Pelnu urna apbedīta dzimtā Kārsavas pagasta Naudaskalna kapos.

Ziņas par J. Leli:

O. Breidaks. Jezups Lelis. Tāvu zemes kalendars 1992. (Rēzekne, 1992).

M. Eglīte (Lele). Jāzepa Leļa biogrāfija. Latvijas ZA Vēstis, 1991, I.

I. Saleviča. Lelis, Jezups. Latviešu rakstniecība biografijās (Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1992) 200. lpp. un Latviešu rakstniecība biografijās. Otrais, pārstrādātais un papildinātais izdevums (Rīga: Zinātne, 2003) 362. lpp.

I. Saleviča. Zinōtnīka daiļrarde. Tāvu zemes kalendars 1997. (Rēzekne, 1996).