Reading 4.2:

Ko tu šonedēļ darīji? (Sākums)

1. Es Annai prasīju: "Ko tu darīji visu šo nedēļu?"

2. Anna man teica: "Kā parasti, arī šonedēļ katru dienu es biju skolā un mācījos. Skolotāja mūs mācīja, un mēs mācījāmies. Viņa lika mums lasīt un rakstīt. Mēs lasījām un rakstījām."

3. "Ko tu lasīji un ko rakstīji?" es vēl viņai jautāju. Anna sacīja: "Es lasīju dažus stāstus un rakstīju sacerējumu un diktātu."

4. "Lūdzu pastāsti, ko jūs darījāt primdien," es Annai lūdzu. Viņa teica: "Katru pirmdienu mums ir lasīšana. Pirmdienās mēs lasām. Šo pirmdienu skolotāja uzdeva stāstiņu par rūķīšiem. Reiz dzīvoja tādi mazi vīriņi, kas saucās rūķīši. Viņiem bija mazas actiņas, austiņas, mutītes un deguntiņi. Protams, rociņas un kājiņas, tāpat kā rūķīši paši, arī bija maziņas. Viņiem bija sirmas bārdiņas un tādi paši matiņi."

5. "Visiem rūķīšiem bija vienādas drēbītes: Katram rūķītim bija sarkana cepurīte galviņā, zaļi svārciņi muguriņā, un zaļas biksītes un sarkani zābaciņi kājiņās. Visiem viss bija tāds pats. Viņi dzīvoja kaut kur mežā paši savā mājiņā, kam bija sarkans jumtiņš, baltas sieniņas un zilas durtiņas. Katram rūķītim bija pašam sava istabiņa, bet arī katrā istabiņā visas mēbelītes bija vienādas: tāds pats galdiņš, krēsliņš un gultiņa; tāda pati kumodīte ar tādām pašām atvilktnītēm; tāds pats skapītis ar tādiem pašiem plauktiņiem.  Katrai istabiņai bija tāds pats lodziņš, un lodziņam priekšā – tādi paši aizkariņi."

6. "Visu dienu rūķīši sēdēja katrs savā istabiņā un darīja to pašu. Viņi taisīja mantiņas labiem bērniem. Nekas interesants nekad nenotika – katru dienu viens un tas pats: darbs, ēšana un gulēšana! Šis stāstiņš man likās ļoti neinteresants, bet skolotāja izsauca tieši mani un teica: ‘Anna, atstāsti, ko nupat izlasīji.’ Es atstāstīju labi un dabūju labu atzīmi, bet pats stāsts man sevišķi nepatika."

7. "Otrdien skolotāja uzdeva mums pašiem uzrakstīt stāstu – vienalga, par ko. Rakstīšana man neveicas, jo es nevaru neko izdomāt. Tā arī mans stāstiņš bija par rūķīti. Šis rūķītis visu laiku sēdēja viens pats savā istabiņā un taisīja mantiņas septiņreiz septiņus gadus. Kādu dienu viņš sāka domāt: ‘Ko es te sēžu un taisu lietas, ko pats nekad nelietoju? Kā es varu zināt, ka bērni, kas tās dabūs, tiešām ir labi? Un ja arī viņi ir labi, vai viņiem tādas mantiņas patiks? Tas nu ir skaidrs, ka man pašam tās nepatīk nemaz!’

8. "Kad viņš teica to pašu citiem rūķīšiem, tie viņam atteica: ‘Kas viss tev nenāk prātiņā! Tā tu kavē darbu sev pašam un mums visiem. Tūlīt ej atpakaļ uz savu istabu un taisi mantiņas!’ Rūķi arī teica viens otram : ‘Tā ir ļoti slikta zīme! Skaidrs, ka viņš ir nevesels!’

9. "Bet rūķītis vairs negāja vis uz savu istabiņu.  Viņš iegāja virtuvītē un sameklēja sev maizi, desu, sieru un veselu pudeli pilnu ar vīnu. Tad viņš atstāja mājiņu un gāja projām."

Ko tu šonedēļ darīji? (Beigas)

10. (Anna turpina stāstu par rūķīti:) "Citi rūķi sauca viņam pakaļ: 'Nu, nu, uz kurieni tu tagad domā skriet?' 'Kāpēc tu paņēmi visu desu?' 'Ko tu viens pats darīsi ar tik lielu pudeli?' 'Tu tiešām esi nevesels!'

11. 'Es eju uz turieni,' rūķītis rādīja ar degunu, jo abas rokas viņam bija pilnas.

12. 'Tad tu vairs netiksi atpakaļ uz šejieni!’ rūķi vēl sauca, bet rūķītis nemaz vairs neklausījās. Viņš gāja tikai uz priekšu un atpakaļ neskatījās."

13. "Tā rūķītis gāja un gāja diezgan ilgi gan uz šo pusi, gan uz to pusi, gan uz augšu, gan uz leju; te pa labi, tur pa kreisi. Beidzot viņš vairs nezināja, uz kuru pusi iet. Tad viņš apsēdās, apēda visu maizi, sieru un desu, izdzēra visu vīnu un likās gulēt."

14. "Kad rūķītis pamodās, jau bija tumša nakts. Viņš neko nevarēja redzēt, un viņam arī ļoti sāpēja galva. Rūķītis vairs nezināja, ko darīt, un sāka raudāt."

15. "Trešdien es iesniedzu savu sacerējumu skolotājai. Viņai mans stāsts nepatika. Viņa man teica: 'Te vēl stāsts nebeidzas. Kas notika ar rūķīti, kad viņš vairs neraudāja?’

16. "Es skolotājai sacīju: 'Tas jau ir pavisam cits stāsts, un varbūt rūķītis raud vēl šodien.' Tik un tā, labu atzīmi par savu sacerējumu es nedabūju."

17. "Trešdienās mums ir arī dziedāšana. Trešdien mēs dziedājām. Es iemācījos jaunu dziesmu, ko vēl nezināju. Man patīk dziedāt, jo man ir laba balss dziedāšanai."

18. "Ceturtdien mēs visu atkārtojām, ko pa nedēļu mācījāmies. Skolotāja vēl šo un to paskaidroja, un mēs rakstījām piezīmes. Viņa mums iedeva rakstu, ko ņemt līdz, mājās izlasīt un piektdien skolā atstāstīt. Rakstā bija vairāki vārdi, ko es nesapratu.& Es paņēmu vārdnīcu un tajā sameklēju nozīmes."

19. "Piektdien mums bija pārbaudījumi. Vispirms skolotāja mūs pārbaudīja lasīšanā. Mēs katrs lasījām vienu paragrafu (rindkopu) un to atstāstījām. Ja izlasījām nepareizi, skolotāja mūs pārlaboja un lika atkārtot."

20. "Tad mums bija pārbaudījums rakstīšanā. Skolotāja diktēja, un mēs klausījāmies un pierakstījām vārdus, frāzes (izteicienus) un arī veselus teikumus. Ar rakstīšanu man gāja labi. Man bija tikai divas kļūdas diktātā."

21. "Sestdien un svētdien mācības, protams, nenotika. Abas dienas es biju mājās un varēju darīt, kas pašai patika. Es spēlējos ar citām meitenēm, skatījos televiziju, un svētdien mēs abas ar māti uztaisījām lielas pusdienas."

22. Beidzot Anna man prasīja: "Nu, ko vēl tu gribi zināt? Vai tev ir vēl kādi jautājumi?’ Es viņai teicu: "Nē, man nav. Paldies tev par atbildēm! Nu es zinu, ko tu dari pa nedēļu."

Additonal Reading Exercises:

A. Prepositions that take the ACCUSATIVE SINGULAR (4.2.1) and DATIVE PLURAL. (Preposition līdz takes the DATIVE also in the SINGULAR (4.2.11))

1. Anna runājās ar mani. Es runājos ar Annu un citām meitenēm. Mēs ar Annu ēdām pusdienas. Es griezu gaļu ar nazi un ēdu ar dakšiņu. Mēs griezām gaļu ar nažiem un ēdām ar dakšiņām. Mēs ēdām gaļu ar maizi. Viņš sāks mācīties ar šo pirmdienu.

2. Zēns ar meiteni stāsta tēvam ar māti par saviem skolotājiem. Meitene teica skolotājai paldies par labu atzīmi. Viņa arī mācīsies par skolotāju. Visas meitenes nemācīsies par skolotājām. Mēs lasījām stāstu par diviem brāļiem.

3. Bērni spēlējās tur pa dārzu. Kas notika pa nakti? Es skatos pa logu, kas notiek ārā. Kas nupat ienāca pa durvīm? Viss, ko tu stāstīji, Jānim bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Kurš izlēja ūdeni pa grīdu? Pagriezieties pa kreisi!

4. Krēsls atrodas starp galdu un sienu. Dziedāšana notiks starp pulksten vieniem un diviem. Bērni skrien caur dārzu un gar māju. Es eju uz skolu gar daudzām mājām. Neskrieniet caur šo istabu! Anna sniedz man krūzi pār galdu.

5. Neskrien ar pieri pret sienu! Pagriezies pret mani! Kas nav ar mums, tas ir pret mums. Vai tu esi par vai pret šādu pārbaudījumu?

6. Uz kurieni tu pašlaik ej? Uz kuru pusi ir tavas mājas? Vai tu ej uz skolu, vai uz mājām? Neskaties uz leju, bet skaties uz mani, ja tu ar mani runā!

7. Jānis gāja ar Annu. Vai Anna gāja Jānim līdz, vai Jānis gāja Annai līdz? Viņi gāja līdz tam dārzam, un tad griezās uz to pusi un aizgāja uz skolu. Viņi būs skolā līdz pulksten trijiem. Viņi būs skolā, līdz skolotāja laidīs viņiem iet mājās.

B. The pronoun PATS and DOUBLE pronouns. (See 4.2.41, .42 and .43. YOU add English meanings!)

8. Šī ir tā pati klase, kur vakar bērni mācījās. Bērni paši šodien nav te, jo sestdienās mācības nenotiek.  Lūdzu apskati pats, kas atrodas šajā klasē. Te ir galdi un krēsli. Katram skolniekam ir pašam savs krēsls un galdiņš. Skolnieki sēž katrs savā krēslā un lasa vai raksta. Viņi lasa katrs savu grāmatu un raksta katrs savā burtnīcā ar katrs savu pildspalvu vai zīmuli.

9. Es pati arī esmu šajā klasē. Man arī ir pašai savs krēsls un galdiņš. Es rakstu pati savā burtnīcā ar pati savu zīmuli. Man ir viss pašai savs. Man ir tādas pašas mantas kā citām skloniecēm. Es esmu tāda pati skolniece kā citas meitenes. Mēs visas ejam uz to pašu skolu, sēžam tajā pašā klasē un mācāmies to pašu. Es sēžu pašā priekšā un skatos skolotajā. Es neskatos ne pa labi, ne pa kreisi, bet tieši uz priekšu.